Liekas, oktobra sākumā mēs vēl dzīvojām mazliet citā pasaulē. Varējām brīvi tikties klātienē, un laikapstākļi bija siltāki. Šajā laikā arī Rīgas Klubiņš paguva satikties uz pasākumu klātienē. Patiesībā šo dienu mēs bijām gaidījuši jau gandrīz gadu. Kā zināms, Rīgas Klubiņa biedri, kas vairākus gadus cītīgi darbojušies Latvijas Mazpulku labā, saņem sudraba gredzenu ar Mazpulku āboliņlapiņu. Brīvprātīgie, kas paši reiz ir bijuši mazpulcēni, gredzenu var iegūt pēc trim gadiem darbojoties Klubiņā, bet pārējie brīvprātīgie pēc pieciem gadiem. Tomēr bija tā sagadījies, ka tie brīvprātīgie, kuriem zīmīgās gadadienas iekrita pagāšgad, savus Mazpulku gredzenus vēl nebija saņēmuši. Tādi mēs bijām astoņi — es, Elīza Brūklena ( 50. Sunākstes mazpulks), Agnese Smiļģe (Lutriņu mazpulks), Mārtiņš Dombrovskis (53. Penkules mazpulks), Elīza Apine un Keita Rožkalne (632. Tumes mazpulks), Paula Pavāre (Dignājas mazpulks), Lauris Jasinskis (Daugmales mazpulks „Dzirkstelīte”) un Kitija Okate – Vatjkoviča (brīvprātīgo darbu sāka ar Mazpulku uzlīmju, plakātu, maisiņu u.c. dizana veidošanu un turpina to darīt). Šajos gados katrs no mums sniedzis savu artavu Mazpulku darbā un pasākumos.
Pirms saņemt gredzenus, mums vēl bija jāpierāda sava apņemība un orientēšanās prasmes. Rīgas Klubiņa vadītāja Austra un viņas palīdze Patrīcija mums bija sagatavojušas orientēšanās spēli pa Rīgas centru ar dažādiem uzdevumiem, kas pārbaudīja mūsu vērību un zināšanas par Mazpulkiem. Meitenes pašas izklaidējās, vērojot, kā mums veicas ar uzdevumu izpildi.
Bet tad jau lielais mirklis bija klāt! Pāris stundas un dažus aplamus pagriezienus vēlāk mēs Brīvības pieminekļa pakājē, bažīgu pašvaldības policistu skatienu pavadīti, saņēmām sen pelnītos gredzenus. Tagad mēs tiešām varam teikt, ka esam izauguši Latvijai — un turpināsim augt, jo augšana ir nebeidzams process!
Rīgas Klubiņa dalībniece Elīza Brūklena
