Biedrība “Latvijas Mazpulki” īsteno Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) projektu “Solis izaugsmei”. Tuvākā mēneša laikā mēs publicēsim konkursā “Izaugsmes stāsts Latvijai” iesūtītos stāstus. Tie ir stāsti no visas Latvijas par vietām, cilvēkiem, tradīcijām un daudz ko citu, kas gadu laikā ir audzis, mainījies, attīstījies, parādot, ka Latvija ir lieliska vieta gan izaugsmei, gan pēctecībai!
Mazpulki ir manā sirdī
Hei! Mani sauc Mārtiņš, un savas Mazpulku gaitas es sāku 53. Penkules mazpulkā. Joprojām atceros savu pirmo mazpulku projektu: “Zirņu audzēšana”. Tad man, 7 gadus vecam zēnam, tas likās jau diezgan nopietns projekts. Mazpulki tolaik man bija salīdzinoši sveša lieta, taču es saku lielu “paldies” savai pirmajai mazpulka vadītājai Dzintrai Smiļģei, kura mani iedrošināja un iepazīstināja ar to, kas ir Mazpulki.
Pirmos trīs gadus mazpulkā rakstīju projektus, devos uz rudens tirdziņu “Pikšās”, kur piedalījos arī ziedu paklāja likšanā. Tagad tas vairs nav nekāds noslēpums, bet savus ziedus vienmēr no mājas dārza atcerējos paņemt vien 10 minūtes pirms izbraukšanas uz pasākumu. Rudens tirdziņi bija lieliska iespēja pārdot savus izaudzētos sīpolus, kā arī gūt savu pirmo pieredzi biznesā.
Kad jau nedaudz pieaugu, sāku slēgt līgumus ar z/s “Ezerkauliņi”, kas katru gadu piedāvāja audzēt dārzeņus biznesa projekta ietvaros. Bija jāpilda projekta dienasgrāmata par attiecīgo kultūraugu, kā arī tika piedāvāts uzpirkt citus dārzeņus, kuri bija mājas dārzā izaudzēti.
Ja atmiņa neviļ, biju viens no aktīvākajiem sīpolu audzētājiem. Iespējams, arī tāpēc esmu savu raksturu izveidojis “kārtainu”. Katrs gads man ir devis jaunu pieredzi, ko likt virsū vecajai. Visas dusmas par nezālēm, kuras nevarēja vien spēt ravēt, karstumu, kas mocīja ravējot, kā arī visu kastu nēsāšana, lai gala produkciju nogādātu no lauka līdz mājām zem jumta, iemācīja, ka katrs darbs ir jāpaveic līdz galam, lai arī cik ļoti to negribētos.
Jau nedaudz paaudzies un ar atbildības sajūtu uzzināju par tādu lietu kā lielās Mazpulku nometnes “Visu daru es ar prieku!”. Savu pirmo nometni aizvadīju Zaļeniekos. Tur arī uzzināju, ka eksistē tāds Rīgas Klubiņš, kurš palīdz organizēt šos pasākumus. Pirmajā nometnē vēl nezināju, ka kādu dienu gribēšu pievienoties šai aktīvo cilvēku grupai, kas padara idejas par reālitāti: nometnēm, sporta spēlēm, forumiem. Baidos tagad sajaukt secību, bet piedalījos arī nākamajās lielajās nometnēs: Vidagā, Dagdā, Neretā, Jaunpilī, Valdemārpilī, Staļģenē. Taču jau diezgan ātri sapratu, ka man patiktu arī palīdzēt kāda pasākuma organizēšanā, tāpēc jau pēc 9. klases pievienojos Rīgas Klubiņam.
Mans izaugsmes ceļš izmeta līkumu arī lopkopībā, kad LŠTAA izsludināja projektu par šķirnes trušu audzēšanu. Truškopība man nebija īsti sveša, jo vecvecāki jau ar to nodarbojās, tāpēc pēc nelielas apspriešanās ģimenē nolēmām, ka es varētu piedalīties šajā projektā. Varu teikt, ka tas bija viens no maniem labākajiem lēmumiem. Projekta laikā ieguvu daudz: zināšanas par truškopību, jaunus draugus, iespēju aizceļot uz Franciju un piedalīties starptautiskā izstādē, godam aizstāvēt savus trušus izstādēs tepat Latvijā. Protams, iepazinos arī ar ļoti jauku vadītāju – Guntu Romuli, bez kuras jau vairs nekur. Kas tik nav piedzīvots kopā, atmiņu tik daudz, ka visas nevar uz papīra izlikt! Paldies, Guntiņ!
Savu mazpulcēna gaitu laikā piedalījos tik daudzos pasākumos, ka uz abu roku pirkstiem nesaskaitīt, pat ja ņems divreiz katru. Tikpat daudz arī uzrakstīju projektus – katru gadu vismaz divus vai pat trīs. Aizstāvēju savu paveikto darbu, kad pieteicos sudraba karotītei, veiksmīgi startēju arī konkursā “Rītdienas Sējējs – mazpulcēns”. Piedalījos projektos, kuros komunicēju ar ārzemju brīvprātīgajiem.
Bet nu tagad atgriezīšos tagadnē, kad esmu jau Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) students un studēju to, kas man patīk – telekomunikācijas. Taču šis ceļš nebūtu bijis iespējams, ja nebūtu manu vecāku, kas mani atbalstīja, reizēm pamācīja, iedrošināja un palīdzēja brīžos, kad pašam jau rokas nolaidās. Paldies jums!
Un milzīgs paldies Mazpulkiem par visu, ko tie man iemācīja: atbildības sajūtu, vēlmi iet uz priekšu un neapstāties, izdarīt visu līdz galam, iespēju piedalīties projektos ar ārzemniekiem, nostiprināt savas uzstāšanās un svešvalodas spējas; par draugiem un domubiedriem, ar kuriem vienmēr var jautri pasmieties, par neskaitāmi daudzām atmiņām no nometnēm, forumiem, konferencēm.
Es varu droši teikt, ka mana personība nebūtu izveidojusies šāda, ja manā dzīvē nebūtu ienākuši Mazpulki. Mazpulki ir manā sirdī, un ceru, ka arī tur paliks mūžu mūžiem. Bet stāsts ar to jau nebeidzas, viss vēl tikai priekšā. Turpināšu piedalīties Mazpulku pasākumos un palīdzēšu tos organizēt. Tāpēc pagaidām “čau” un līdz kādai citai saredzēšanās reizei!
Mārtiņš Dombrovskis, 53. Penkules mazpulks
Projektu “Solis izaugsmei!” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
